Autors Dzho

6. diena

1000  Pabrokastojuši, nopeldējušies, atvadamies no saimnieka un viņa diviem jautrajiem medību suņiem, dodamies tālāk uz Permu, skatīties garāko alu.rīta vingrošana

1800  (-2h) Esam izbraukuši Permu, tikuši līdz Kunguru pilsētiņai, kur ir garākā ala pasaulē (tā viņi domā smiley ). Tā kā iekšā vairs netiekam, tad izlemjam palikt tepat un darīt to rīt no rīta. Daži izvēlas viesnīcu, daži paliek autobusā (kāds gan pēčāk iesprūk tāpat istabiņā, gulēt uz grīdas, ir 3-vietīgas istabiņas, maksā 250 r. no cilvēka (līdz 12.00)).
Viesnīcas kafejnīcā notiek kāzas, tāpēc tur netiekam, ejam uz ciemu meklēt, kur paēst. Atrodam kādu bāru, kurā arī notiek kādas dzimšanas dienas svinības, bet ir vēl brīvi galdiņi. Pēc tam neliels līkums caur ciemu un tad izlemjam paskatīties, kas ir virs alām.

Piecatā (Jānis, Darja, Mairita, Mārtiņš, Gundars) dodamies augšup kalnos (ar ciemā nopirkto kukurūzas maisu), pa ļoti stāvām taciņām, tā kā apavi naf piemēroti, tad ir kā ir frown. Pēc kāda gabala, izgājuši caur meža takām, nonākam pie upes stāvajām kraujām (~ 50 m vismaz), un uzmanīgi virzamies pa taciņu, gar kraujas malu. Ir protams diezgan bailīgi. Pēc kārtīgas un jaukas pastaigas tumsiņā atgriežamies atpakaļ.

Посмотреть на Яндекс.Картах


Skatīt lielāku karti

7. diena

Paēduši un nopirkuši biļetes pa 300 r. (lai gan maksāja 600 r. (brīvdienās), bet izlikāmies par studentiem devil, tā ka ir vērts dabūt studenta apliecību ceļojumos.), 1000 devāmies alā.pazemes ezers Alā bija auksts, bet nu tie, kas paplānāk apģērbušies, un kā Gundars - bez zeķēm, arī izturēja. Ko tad, redzēt varēja - lielas alas, vietām sasalis ūdens (arī krītošs), un ledus, ledus figūras, pa vidu ūdens (pazemes ezers +5 Co), nu tā ... nekas ļoti īpašs. Ja nebūtu sadomātas visādas pasakas, tad būtu neinteresanti, gandrīz vai no. Ja kas, tad skaistuma ziņā, Latvijā alas, lai arī naf tik lielas, ir daudz skaistākas toties.

1230 Dodamies tālāk uz Jekaterinburgu, kur būs ieplānots apmeklēt dabas parku pa ceļam.

1500 Pamazām sāk parādīties Sibīrijas un Urālu aina - kalni, klintis, raksturīgais mežs.
Grupas kopējais gars sāk kļūt saspringtāks, pa lielam dēļ šofera JāņaJ un Daiņa, kuri ir pieraduši pie ērtībām un lepnums arī dara savu. Pa lielam, jau no sākta gala, esam tā kā sadalījušies divos grupējumos + Gints broken heart. Un arī tā ir sanācis, ka JānisJ ar Daini, un Gintu pa vidu, sēž priekšā un ik pa laikam strīdas. Pārējiem ir sava, maza, jauka pasaulīte. Šā brīža situāciju, arī izlasīju grāmatā (tas bija, nākamais stāsts grāmatā, kurš bija jālasa, ļoti precīzi, nejaušība!?).

1700 Esam "Olenjie Ruchi" dabas parkā. Ir ~ 15 km taka ar apskates objektiem. Samaksājam 120 r. vai 60 r. (studentiem) un dodamies staigāt. Gintam sāk sāpēt kāja un viņš dodas atpakaļ uz mašīnu, nogājis mazu gabaliņu. Pārējie dodas tālāk.
Pa vidam sanākam sapulcē un nolemjam, ka Gints vairs neder kā vadītājs un prasīsim naudu atpakaļ palikušo, un turpināsim exkursiju tālāk vadīt paši. To arī pie vakariņām nokārtojam.

Vai bija, ko redzēt dabas parkā? Kaut kas jau bija, bet ja atkal jāsalīdzina ar Latviju, tad nekas īpašs. Tā ka principā, nauda ~ Ls 2, bija par ~ 5 h pārgājienu pa taku kā tādu no. Atgriežamies ap 2200, ap 2300 atrodam naktsvietu, pie Ufas upes. Tā kā Dainis nespēja iekurināt ugunskuru kārtīgi (kas bija viņa pienākums), tad būtu palikuši bez kārtīgām vakariņām, ja vien Gints nebūtu sagādājis ēdamo, kamēr gājām pa taku.

Tags: 

Komentēt

Plain text

  • No HTML tags allowed.
  • Web page addresses and e-mail addresses turn into links automatically.
  • Lines and paragraphs break automatically.